Uzziniet Savu Eņģeļa Numuru

Atklājiet pārsteidzošās Jēzus krustā sišanas detaļas

atklāt-apbrīnojamo-Jēzus krustā sišanas detaļas

Jēzus krustā sišana ir viens no visvairāk komentētajiem un apspriestajiem vēsturiskajiem notikumiem grāmatās, lekcijās un filmās. Tas var būt iemesls, kāpēc mēs esam pieraduši lasīt vai dzirdēt stāstu par Jēzus nāvi, zināmā mērā zaudējot jūtīgumu izprast un novērtēt viņa upura milzīgo apjomu.





44444 eņģeļa numurs

Jēzus nāve bija ļoti sāpīga un pazemojoša. Krustā sišana tika rezervēta ļaunākajiem ļaundariem, un sods tika piemērots ar spēku un cietsirdību. Tomēr pat tik šausminošu ietvaru vidū bija daži iespaidīgi notikumi, kas skaidri parādīja, ka Jēzus nav tikai cilvēks. Viņš bija iemiesojies Dievs, kura īpašais mērķis bija cilvēces glābšana un izpirkšana . Nāve netraucētu piepildīt tās mērķi.

Apskatīsim dažas no apbrīnojamajām lietām, kas tajā dienā notika, parādot, ka Jēzus nāve bija vienāda.



Divi šokējošākie notikumi:

1. Jēzus piedošanas attieksme

Kad viņi ieradās vietā, ko sauc par La Calavera, viņi viņu krustā sita kopā ar noziedzniekiem - vienu viņam pa labi un otru kreisajā pusē.
Tēvs, sacīja Jēzus, piedod viņiem, jo ​​viņi nezina, ko dara.
(Lūkas 23: 33–34a)



Pat tik lielu sāpju, šausmu un pazemojumu vidū Jēzus izvēlējās piedot tiem, kas viņu krustā sita. Jēzus izrādīja savu mīlestību un līdzjūtību līdz savas zemes dzīves pēdējam brīdim. Viņš varēja lūgt Dievu sūtīt uguni vai atriebties saviem bendēm, bet viņš to nedarīja. Viņš izvēlējās piedot!



Un tieši krusts ir tieši tāds: Dieva piedošana cilvēcei. Pateicoties nāvei pie Jēzus, pilnīgā Jēra krusta (Jāņa 1:29), mums vairs nav jāmaksā vai jāmirst mūžīgi par saviem grēkiem. Vienkārši ticiet, ka Jēzus upuris ir derīgs mums, pieņemiet viņu savā sirdī kā Kungu un Pestītāju un dzīvojiet viņa labā. Caur Jēzu mums tiek piedots un samierināts ar Dievu! Cik daudz žēlastības un cik daudz piedošanas!



2. Nāve nespēj noturēt Jēzu: viņš augšāmcēlās!

Tieši tāpat kā viņš bija pravietots (Psalms 16:10; Mateja 16:21), Jēzus atkal augšāmcēlās! Nāve nevarēja viņu noturēt, viņš viņu nebeidza. Un pateicoties Jēzus uzvarai pār nāvi, arī mēs, kas viņam ticam, baudīsim mūžīgo dzīvi kopā ar viņu.



Patiesība ir tāda, ka Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā mirušo pirmdzimtais. Faktiski, kopš nāve iestājās caur cilvēku, arī caur cilvēku nāk mirušo augšāmcelšanās. Jo tāpat kā Ādamā visi mirst, Kristū arī visi dzīvos no jauna.
(1. Korintiešiem 15: 20—22a)

Citi iespaidīgi notikumi:

1. Tumsa uz zemes

Bībelē teikts, ka, kamēr Jēzus atradās pie krusta, uz zemes bija tumsa.



Kopš pusdienlaika līdz pusdienas vidum visa zeme bija tumsā.
(Mateja 27:45)



Lūkas 23: 44–45 teikts, ka saule norietēja. Acīmredzot bija kaut kas līdzīgs Saules aptumsumam, bet garāks un neizskaidrojams. Daba nepalika vienaldzīga pret Jēzus, ideālā Jēra, caur kuru mēs esam atpirkti, nāvi.

Ja paskatāmies uz sērgām, kuras Dievs sūtīja uz Ēģipti Vecajā Derībā, 2. Mozus 10: 21-23 redzam, ka devītā sērga bija liela tumsa. Pēc šīs sērgas nāca pirmdzimtā nāve no Ēģiptes, valsts, kurā Izraēlas iedzīvotāji bija pavadījuši daudzus gadus ilgu verdzību.



Tikai Israēla tautas bērni pārdzīvoja šo mēri. Dievs viņiem deva precīzus norādījumus, kā abiem stabiem un to namu pārsegiem, kuros viņi bija sapulcējušies, lai svinētu pirmo Pasā svētkus (2. Mozus 12: 1-14), bez defektiem iesmērēt jēra tēviņa asinis. Pateicoties šim signālam, nevainojamas jēra asinīm uz durvju stabiem, viņi necieta savu bērnu nāvi.



2. Tempļa plīvurs tika saplēsts divās daļās

Vēl viens neizskaidrojams notikums Jēzus krustā sišanas laikā bija tas, ka tempļa plīvurs tika sarauts uz pusēm tieši Jēzus derīguma termiņa beigām. Šis biezais un smagais plīvurs atdalīja Svēto vietu no Vissvētākās vietas, zemes vietu, kur dzīvoja Dieva klātbūtne, kurā varēja iekļūt tikai Augstais priesteris (2. Mozus 26: 31-34).

Tad Jēzus atkal kliedza un nodeva savu garu. Tajā brīdī tempļa svētnīcas priekškars tika pārrauts divās daļās, no augšas uz leju.
(Mateja 27: 50–51a)

Plosītais plīvurs simbolizēja tiešo piekļuvi Dieva klātbūtnei, pateicoties Jēzus upurim. Tikai caur viņu mums ir pieeja Dievam un mūsu grēku piedošana. Viņš piedāvāja sevi kā perfektu jēru, lai ar viņa starpniecību mēs varētu samierināties ar Dievu.

Patiešām, Kristus nav ienācis cilvēku rokās izgatavotā svētnīcā, kas ir vienkārša patiesās svētnīcas kopija, bet gan pašā debesīs, lai parādītos Dieva priekšā mūsu vārdā. Viņš arī nenāca debesīs, lai laiku pa laikam piedāvātu sevi, jo augstais priesteris katru gadu ar citu asinīm nonāk Vissvētākajā vietā. Ja tā, Kristum kopš pasaules radīšanas būtu nācies ciest daudzas reizes. Gluži pretēji, tagad, laika beigās, viņš ir sevi parādījis tikai vienreiz un uz visiem laikiem, lai, upurējot sevi, izbeigtu grēku.
(Ebrejiem 9: 24—26)

3. Zemes trīce

Mateja evaņģēlijā ir pieminēts arī liels zemes trīce, tik spēcīga, ka klintis saplīsa. Mēs vēlreiz redzam, ka daba spēcīgi reaģēja uz Jēzus krustā sišanu.

4. Kapi tika atvērti un daži svētie augšāmcēlās



Tik spēcīgi kratot, kapi atvērās. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka daudzi svētie tika augšāmcēlušies. Tas ir, cilvēki, kas baidījās no Tā Kunga, kurš bija miris līdz šai dienai, tagad bija dzīvi. Parasti tas nenotiek, ja notiek zemestrīce. Tikai Dieva spēks var atdzīvināt mirušos!

Kapi tika atvērti, un daudzi mirušie svētie atkal piecēlās. Viņi atstāja kapus un pēc Jēzus augšāmcelšanās iegāja svētajā pilsētā un parādījās daudziem.
(Mateja 27: 52–53)

Mēs redzam, ka pēc Jēzus augšāmcelšanās šie cilvēki parādījās pilsētā un daudzi viņus redzēja. Bībelē teikts, ka viņi bija svētie, cilvēki, kuri mīlēja un kalpoja Dievam. Tagad viņiem bija jauna iespēja liecināt par Dieva lielo spēku pār fizisko un garīgo nāvi.

5. Centuriona reakcija un citi klātesošie

Brīnišķīgākais, kas var notikt, ir sirds pārveidošana. Vislielākais no visiem brīnumiem ir redzēt mainītu dzīvi, sastopoties ar Jēzu. Tas pats simtnieks, kas izvēlēts pārraudzīt, lai viss notiktu tā, kā tam bija jānotiek Jēzus krustā sišanas laikā, nevarēja pretoties Dieva pestošās mīlestības spēkam.

Tad Jēzus skaļi iesaucās: Tēvs, tavās rokās es slavēju savu garu! Un to sakot, viņam beidzās termiņš. Simtnieks, redzēdams notikušo, slavēja Dievu un sacīja: Patiesi, šis cilvēks bija taisnīgs. Tad tie, kas bija pulcējušies, lai redzētu šo skatu, redzēdami, kas notika, devās turp un sita viņam krūtīs.
(Lūkas 23: 46–48)

Simtnieks slavēja Dievu! Viņš saprata, ka Jēzus nav kāds cilvēks. Viņš zināja, ka Jēzus nomira, to nepienācis, un ka viņš to darīja mīlestības dēļ uz cilvēci. Gan simtnieks, gan citi, kas bija liecinieki Jēzus krustā sišanai, pamanīja Jēzū kaut ko citu un bija par to šokēti. Viņu dzīve vairs nebūtu tāda pati.



Un tā tas ir. Kad mēs sastopamies ar krustā sisto Kristu, to, kurš nomira par katru no mums, mēs nevaram palikt tādi paši. Viņa asinis attīra mūs no visiem grēkiem, un, pateicoties viņam, mēs izbaudīsim mūžīgo dzīvi.

Un ar šīs gribas palīdzību mēs tiekam svētīti caur Jēzus Kristus miesas upuri, kas tiek upurēts uz visiem laikiem.
(Ebrejiem 10:10)

Dalieties Ar Draugiem: